tukums.info * Alternatīvs informācijas avots Tukuma novadamc=3
   
  Kopš 2006. gada 1. jūnija
tukums.info * Alternatīvs informācijas avots Tukuma novadam

 

 

Elizabete, Betija, Liza, Līza
Svētdiena, 2017. gada 19. novembris.

 

Mans skolotājs

::Lasāmgabali::

Valdis Lācis  31. decembris. 2007  7 piebildes

Nezinu vai kāds vēl no tukumniekiem atceras Arnoldu Cīruli.Daudzi jautās: kas tas tāds?Tad varu paskaidrot,ka ļoti labs cilvēks,rakstnieks,publicists,vēsturnieks un žurnālists. Es ar viņu iepazinos 1968. gada septembrī.Tad es mācījos Džūkstes vidusskolā 10.klasē. Mūsu iepriekšējais klases audzinātājs bija aizgājis uz citu skolu.Vēl šodien atceros kā skolas direktors Smelteris viņu stādīja priekšā mūsu klasei.Jau tad,kad viņš ienāca klasē, varēja saprast, ka viņā ir kaut kas neparasts.Mans sola biedrs Agris man teica: izskatās pēc baigā dzērāja.Izskats jau nu bija ne no labajiem,apģērbs kaut kur nevīžīgs un kreklam poga iztrūkusi.Kaklasaite likās kā uzāķēta uz kakla,mati bija sirmi, pavirši saķemmēti.Seja sārta,bet deguns tas bija nu tā kā gurķis un pie tam vēl zilgani lillā,pats sportiskas miesas uzbūves,plecīgs,jautrs un smaidīgs. Manā skatījumā ļoti simpātisks,pat ņemot vērā visus šos trūkumus. Kad aiz direktora durvis bija aizvērušās,viņa pirmie vārdi bija: nu ko ,strādāsim kopā.Tad sākās iepazīšanās,tā bija diezgan garlaicīga padarīšana,jo skolotājs Cīrulis centās ar mums iepazīties pilnīgi atšķirīgi, kā to bija darījuši mūsu agrākie klases audzinātāji.Viņš iztaujāja katru atsevišķi,uzdodot dažādus jautājumus gan par ģimeni,gan par literatūru.Man pat pavaicāja kādu grāmatu es tagad lasu,jo viņa vērīgā acs bija pamanījusi,ka es kaut ko cītīgi zem sola lasu.Tad es biju aizrāvies ar Vernera Holta piedzīvojumiem.Tā arī viņam atbildēju uz ko viņš atteica:gan jau par literatūru mēs parunāsim vēlāk.Pēc tam viņš sāka stāstīt par sevi.Mēs klausījāmies mutes pavēruši,nekad neviens skolotājs,kuru līdz šim es pazinu,neko tamlīdzīgu netika stāstījis.Viņš atklāti un sīki stāstīja par savu dzīvi,par veiksmēm un neveiksmēm.Tā sarunā mēs nejutām kā paiet šī stunda un sen jau sākusies nākošā.Tā ,to pat neapjautis, skolotājs Cīrulis bija iekarojis mūsu cieņu un mīlestību.Mēs bijām tāda kā unikāla klase.Daudzi no citiem skolniekiem bija devušies uz to pašu skolu uz kuru aizgāja mūsu bijušais audzinātājs Helvigs,jo viņi spēlēja orķestrī,cits tāpat pameta skolu un tā nu mēs bijām palikuši tikai pieci - divi puiši un trīs meitenes.Mēs paši sevi dēvējām par "piecīšiem". Skolotājs Cīrulis mācīja mums vēsturi un sabiedrības mācību,vēsturi viņš mācīja arī citās klasēs.Nezinu kā nu tas bija, bet jebkurā klasē kurai ar viņu bija saskarsme,viņu cienīja un mīlēja. Viņa stundās nekad neviens nedarīja nekādas blēņas,bet lielākie plāpas pieklusa.Viņam bija tāda interesanta metode mācību priekšmeta pasniegšanā,gandrīz nekad neko nelasīja no grāmatas,bet brīvā stilā pastāstīja par vajadzīgo tēmu,iesaistot tur ļoti daudz piemēru no dzīves. Mums viņš bieži teica: mani mīļie draugi ,jums ir jāiemācās loģiskā domāšana,tad jūs varēsiet atrisināt jebkuru jautājumu, pieejot tam pavisam no citas puses. Līdz ar to Džūkstes vidusskolā bija ienākušas jaunas un svaigas vēsmas.Pat man,kurš ļoti nemīlēja mācīties, tagad tur patika pabūt,sevišķi skolotāja Cīruļa stundās.Skolotājam Cīrulim bija šausmīga uzņēmība,septembra mēnesī ,kamēr vēl viņam nebija atremontēts dzīvoklītis, viņš ar savu divriteni dienu dienā brauca uz mājām,tas ir uz Tukuma pilsētu.Un vienmēr viņš bija žirgts un jautrs.Tā viņš mums iemācīja šādu spēli: no rīta ejot ja satiec kādu cilvēku,vai sko-
lotāju, ir jāpaspēj viņu pasveicināt pirmajam ar šādiem ļoti skaļiem vārdiem: "Kas ir!Vai labdien, vai labrīt nav jāsaka?"Ja esi paspējis to izdarīt pirmais ,tu esi uzvarējis un nopelnījis vienu punktu.Tā tas notiek visu mācību nedēļu un pēc tam apkopo rezultātus, izvirzot uzvarētājus.Taču ar skolotāju Cīruli sacensties bija pagrūti jo viņš gandrīz vienmēr uzvarēja,tik enerģisks un veikls
viņš bija. Tā nu beidzot skolotājam Cīrulim piešķīra dzīvokli blakus skolas internātam,cik atceros
to māju sauca par "Rutku"māju,kur agrāk bija bibliotēka.Kādu vakaru izlēmu iet pie skolotāja ar sālsmaizi,māte man sacepa maizītes un iedeva vēl sāls paciņu, un es devos ceļā.No mājām kur es dzīvoju skolotāja dzīvoklis atradās kāda puskilometra attālumā.Viņš mani sagaidīja jautrs un smaidīgs.Visi dzīvoklīša stūri bija pilni ar grāmatām,tās mani pievilka, kā magnēti,jo tajā laikā biju īsts grāmatu "tārps".Ja bija laba grāmata ,tad valodai nebija nozīmes,krievu vai latviešu. Tā nu mēs kļuvām ļoti labi draugi,gandrīz katru vakaru pēc skolas es devos pie skolotāja.Man
ļoti patika viņa mazā istabiņa,kurā atradās arī plīts.Tā kalpoja arī vienlaicīgi par virtuvi.Istaba bija vienmēr silti sakurināta un tur smaržoja pēc priežu un egļu sveķiem.Es tur jutos omulīgi un biju laimīgs.Viņš stāstīja par saviem plāniem un pat mēdza atklāt arī savus dziļākos noslēpumus. Sevišķi daudz mēs runājām par grāmatām,literatūru un apspriedām izlasītās grāmatas,pārrunājām ,kas paticis ,kas nē.Katru vakaru dzērām tēju ar dažādiem ievārījumiem.Un kur nu vēl viņa ceptie kartupeļi,tie viņam izdevās sevišķi gardi!Viņš darīja tā : diezgan rupji šķēlēs sagriež
kartupeļus un cep uz pannas lielā eļļas daudzumā,pievieno piparus,lauru lapas un sīpolus.Cepa tos kamēr brūni,tas bija viņa firmas ēdiens.Es vairākas reizes esmu mēģinājis šādi cept kartupeļus,bet man tie tik gardi nepadodas.
Pie viņa es pirmo reizi dabūju izlasīt grāmatas,kuras tajā laikā skaitījās aizliegtas.Viena no pirmajām bija A.Grīna "Dvēseļu putenis",to izlasot, es jutos stipri samulsis un pasaule parādījās kaut kādā citā aspektā - griezumā.Tad vēl atmiņā ir Zentas Mauriņas darbi.Par visu izlasīto parasti viņš mani cītīgi izprašņāja.No skolotāja iemācījos ar zīmuli pasvītrot galveno un maliņā izteikt savu piezīmīti.Daudz mēs pārrunājām arī par politiku.Skolotājs jau tad skaidri zināja,ka būs lielas pārmaiņas,to ka valsts atkal kļūs brīva un iespējams varēs dzirdēt Latvijas himmu "Dievs svētī Latviju".Es nu galīgi tam neticēju un teicu,ka tas ir galīgs apsurds , ka tā nekad nebūs,jo 1980. gadā sola komunismu.Skolotājs tad teica: mīļo Valdi ,kāds komunisms var būt,ja ne soli uz priekšu neesam tikuši,bet gan visās jomās esam pavirzījušies atpakaļ.Es vienalga ērpējos viņam pretī,jo tad tam visam vēl nenoticēju.Viņš man teica: tici tam,tā būs,tā ir mana versija,bet pats gan es laikam to nepieredzēšu un viņa balsī varēja just tādu kā ironiju.Tā nu bieži vakaros mēs šos jautājumus pārrunājām pie tējas krūzes.Viņa mazo dzīvoklīti mēs jokojoties bijām iesaukuši par "celli".Kad aizgāju visbiežāk skolotājs klabināja uz rakstāmmašīnas.Tad nu viņš gari un plaši stāstīja ko raksta.Bija raksti avīzēm,dažādas atsauksmes par citiem rakstiem un tad vēl kolhozu vēstures,un pat stāsts.Viņš arī mani mudināja uzrakstīt kaut rajona avīzei kādu informāciju,cik man atmiņā ,tad es kādas divas vai trīs informācijas uzrakstīju.Viena bija par sestdienas talku,bet tās divas vairs neatceros par ko.Par to viņš bija ārkārtīgi priecīgs un teica,ka iztaisīšot no manis žurnālistu.Man arī viņa doma patika.Viņš pats publicējās rajona avīzē"Komunisma rīts"zem pseidonīma J.Grava,bet citi vairs nav saglabājušies atmiņā. Skolā viss ritēja savu gaitu.Tur valdīja tāda stagnācijas sastinguma noskaņa.No skolotājiem tādi gaišākie prāti bija Irma Meija, mācīja mums krievu valodu,Ārija Bargā pasniedza fizkultūru,bet Vija Pāle - vācu valodu,bet visiem pāri skolotājs Cīrulis,kurš ļoti ātri bija iekarojis visu skolnieku un skolotāju sirdis. Bijām lieli un spēcīgi, pilni ar enerģiju,tāpēc gribējām nodarboties ar svarcelšanu un boksu.Skolas direktors to mums aizliedza darīt skolas telpās ,baidoties,ka varētu kaut kas notikt.Tad mēs pa klusām šos rīkus pārvedām uz manām mājām un tur sākām cītīgi nodarboties ar sportu. Mēs vien ģimenē bijām pieci brāļi ,un nu vienmēr pie mums salasījās bariņš zēnu,mums bija izveidojies tāds kā nelegāls sporta klubiņš.Tā nu mēs dzīvojām tajā laikā. Tad vēl sākās tas fotogrāfēšanas bums ,un arī mēs visi mācījāmies fotogrāfēt.Arī es biju tajā skaitā.Kas bija turīgāki ,tie bija sapirkuši dārgus un labus fotoaparātus,arī es biju noskatījis "Zorkij 4",bet tas maksāja 48 rubļus.Pamazām sāku krāt naudu,lai varētu to iegādāties,kad gandrīz biju jau sakrājis,pietrūka kādi 5 rubļi,to bija uzzinājis skolotājs Cīrulis.Viņš man to naudu iedeva un teica: kad būsi bagātāks, tad atdosi.
Tad kādu dienu skolu aplidoja ziņa,ka ir iznākusi A.Cīruļa grātamatiņa"Nāves sprieduma nebija".Skolotājs arī man pasniedza savu grāmatu ar visu autogrāfu,par ko biju varen lepns,bet laika gaitā man tā ir pazudusi,par ko tiešām ļoti žēl.Par to,ka viņš raksta šo grāmatu zināju un biju to lasījis vēl manuskriptā ar nosaukumu "Es izlīgu nāvei".Es domāju,ka šis bija daudz piemērotāks nosaukums. Varēja just, ka pats autors ar savu grāmatu ir ļoti apmierināts.Lasīja mums priekšā,komentēja.Rakstīta bija spraigā valodā,bet bija tādas kā filozofiskas ievirzes.Tēma bija autobiologrāfiska,par to, kā pats autors izbēga no nāves otrā pasaules kara laikā.Pēc tam skolotājs saņēma vairākus piedāvājumus par kolkozu un sovhozu vēstures aparātu izveides apkopošanu.Sākumā viņš izvēlējās apkopot matireālus par lielāko saimniecību Tukuma rajonā „Zemgaļi”.Tā šajā laikā bija arī viena no labākajām.Par šo savu jauno uzdevumu viņš kādu vakaru mūsu cellē informēja mani.Pats skolotājs teica,ka vākšot matereālus un rakstīšot tekstus, bet vai es nevarot uzņemties fotogrāfēšanu.Es protams biju ar mieru.Viņš apsolīja par katru bildi honorāru 7 rubļus,bet tajā laikā man tas nebija galvenais .Es biju kā spārnos.Izspriedām,ka šo darbu darīsim pa brīvajām dienām.Tā nu sestdienās pēc pusdienām braucām uz Slampi.Tās teritoriju aizņēma tajā laikā viena no lielākajām saimniecībām”Zemgaļi”.Bildēju svarīgākākos objektus,kantori,bērnudārzu,vistu fermu,kalti un skolu,bet pārējie vairs nav palikuši atmiņā.Pašu direktoru gan bildēja pats A.Cīrulis.Viņš man taisnojās,bet, ja tev nesanāks,tad būs pēc tam neērti traucēt pašu direktoru Batņu.Es tam piekritu.Pēc tam vēl vairākas sestdienas un svētdienas mēs palikām Slampē.Skolotājs runājās ar cilvēkiem,vāca matereālus brošārai.Tā spraigā darbā pagāja laiks,bildes es izgatavoju,cik atceros tad tā bija astoņas. Te kādu vakaru,kad ciemojos pie skolotāja, viņš no sava brūnā portfeļa izvilka brošūru.Pēc sejas redzēju,ka skolotājs ir priecīgs,viņa prieks pielipa arī man,kad sāku skatīt bildes brošūrā.Tās es skatīju ar lielu lepnumu.Tas taču bija mans darbs,sajūta bija lieliska.Par godu šim notikumam dzērām tēju ar aveņu ievārījumu un ēdām praņikus.Tā nemanot bija mācību gads galā,veiksmīgi tiku pārcelts uz 11.klasi.Vēl vasarā bija liels notikums,kad par mūsu skolotāju tika uzņemta filmiņa.Es nebiju klāt pie uzņemšanas ,jo biju kolhozā pie siena vākšanas.Bet filmas tēma bijā tā pati, kā kara laikā viņš izbēga no nošaušanas.Filmu, šķiet, ka uzņēma tas slavenais Streičs, ja, protams, nemaldos.Bija tāds vīrelis ar bārdu,pēc tam dzirdēju,ka filma esot rādīta,bet es pats viņu neesmu redzējis.Juanais mācību gads iesākās kā parasti.Es atkal biju biežs viesis pie skolotāja A.Cīruļa.Skolotājs tagad nekādu uzdevumu centās man nedot,bet gan skubināja mācīties.Es to arī darīju,jo ar mācībām biju ielaidies.Cītīgi rakstīju eksāmenu biļetes un mācījos.Tikāmies arvien retāk,un tā nu eksāmenu laiks,tas trakais laiks.Bet tad viss bija galā.Skolotājs mani vedināja braukt uz Rīgu,stāties universitātē.Pēc Jāņiem, kad aizbraucām,iestāties vairs nevarēja,jo bija tik daudz gribētāju,ka neņēma pretī.Riktējamies braukt mājās,kad skolotājs atrada kaut kādu sludinājumu,ka tiek vērvēti strādnieki uz Aizbaikālu.Vajadzēja ciedrām sveķu tecinātājus par brīvu.Visi apspriedušies gājām pieteikties.Viņu pieņēma uzreiz,bet mani nē,teica, ka šādi gribot izvairīties no iesaukšanas armijā.Tā nācās braukt mājās,bet par cik es netiku, no brauciena atteicās arī skolotājs.Atbraucis mājās jutos,kā no laivas izmests.Strādāju kaltē par kurinātāju.Tā nokurināju līdz novembra mēnesim.Un tad 1970.gada 21.novembrī mani beidzot iesauca armijā.Dienēju Jūras kara spēkos(flotē).Ļeņingradas apgabalā,bet tas jau cits stāsts.Zinu,ka A.Cīrulis no skolas bija spiests aiziet,jo kaut ko direktoram esot pateicis,tas viņam neesot paticis.Pēc tam viņam piedāvāts domes p/s Kārlis Markss.Tur arī viņš sāka strādāt par partijas sekretāru.Šad un tad viņš man uzrakstīja pa vēstulei,bet paciņas ar jaunāko literetūru sūtīja regulāri ,katru mēnesi.Kad atgriezos no armijas, satikos ar skolotāju arvien retāk.Sāku strādāt Tukuma milicijā,brīvā laika arvien mazāk bija.Tad milicijas skola.Pēc tās beigšanas, pilnā formā ierados pie viņa.Par tikšanos viņš bija priecīgs,sāka stāstīt par šoviem,plāniem, ka prātā esot rakstīt romānu.Tā atkal paskrēja vairāki gadi.Skolotāju es aizbraucu apciemot kaut kur 80-to gadu sākumā,vasarā.Par manu ierašanos viņš patiesi bija priecīgs,bet varēja just kā viņu kaut kas nomāc.Kad šķīrāmies, tad viņš teicās, ka viņam šeit esot vajadzīgs milicis,ka it kā netiekot ar kaut ko galā.Kad sāku prašņāt, tad viņš to visu pārvērsa par joku…Tad pagāja vēl vairāki gadi,es tā biju ieracies darbā,tad vēl ģimene.Tā sarunā ar savu brāli,kurš strādāja p/s K.Markss par indženieri uzzināju,ka mana skolotāja vairs nav…

 

Komentāri (7):

1. ulla

12/31/2007 2:13:26

Ļoti jauks atmiņu stāsts...

2. stu

1/1/2008 2:02:01

j**al to visu lasīt...!

3. modžus

1/1/2008 22:52:21

tāda sajūta ka autoru nomāc tāda kā vainas apziņa ka dēļ dzīves rutīnas beigās bija piemirsis savu draugu skolotāju,bet pateikti vārdi bieži nastu padara vieglāku.

4. Jap

1/2/2008 10:53:05

Varbut tukums.info jāatver atsevišķa sadaļā - "Proza un lirika"- pēc daudzo rakstu pieplūduma....

5. Medmāsiņa

1/3/2008 14:29:43

Man arī reiz bija un sirdī paliks mana visu skolotāju skolotāja. .... arī viņas vairs nav sai pasaulē. Paldies visiem skolotājiem kas strādā ar sirdi.... un dāvā to bērniem

6. Alma

1/9/2008 18:18:17

Kāds pārsteigums! Esmu Arnolda meita. Jā, tāds viņš bija, lai gan dzīvē ne mazums sitienu dabūjis - humora pilns optimists. Par to, ka palicis cilvēku atmiņā liecina arī ziedi, kurus bieži atrodu uz viņa kapa kopiņas Tukuma Vilkāju kapos. Un tādos brīžos ir žēl, ka nepazīstu šos cilvēkus.
Nav gan taisnība, ka viņš būtu vēlējies buržuāzisko Latviju, kāda tagad ir, bet tas, ka nebija apmierināts ar toreizējām nejēdzībām - arī fakts! Mākslas filmu par viņu gribēja uzņemt nevis Streičs, bet A. Epners. Tas bija 1981. gada novembra sākumā, kad pēdējo reizi tikāmies un viņš teica - interesanti, kurš mani tēlos. Viņš gāja bojā avārijā, un tā viss beidzās.
Esmu izdevusi viņa rakstītu grāmatu, ko atradu rokrakstā pēc viņa nāves. "Es esmu dzīvojis" 1. daļa "Kavalieru gads" - agrās jaunības piedzīvojumi. Esmu ieplānojusi izdot arī 2. daļu par dienestu Aviācijas Pulkā, bet tā nauda, nauda...
"Nāves sprieduma nebija" - liecība par to, kā viņš, vienigais no 179 nepatiesi arestētiem cilvēkiem, izbēga no nošaušanas Jelgavas mežā 1941. gada 14 . oktobrī. Bet šāvēji bija latviski runājoši bāleliņi, jo mans tēvs tajā liktenīgajā - 1940. gadā bija piekritis strādāt pagasta izpildu komitejā par sekretāru - strādnieku, kalpu labā. Nekas šajā pasaulē nav viennozīmīgs.
Es labprāt uzdāvinātu grāmatu "Es esmu dzīvojis" sava tēva skolniekam, kura atmiņās viņš vēl dzīvs. Arī pārējie interesenti var pieteikties.
Uz sazināšanos! Mans telefons - 26556165.

7. romans bargais

6/8/2009 13:59:04

a vot i neko neteikshu. yuuuu hahaaak ko daraties sitaja a a a
Kā tevi sauc?
Ko teiksi?  
Ievadi pirmās četras zīmes no teksta: fdxhcyf
 

Smaidiņu apzīmējumi!

:) :( ;) 8) :D :b >D :\ >: :rolleyes :evil
 
:| :O :x :I :8o 0] :smokin :hat :rollin :lol :fuck
NEVARI ATRAST?
STATISTIKA

Patreiz portālā 2097 raksti,  131 neapstiprināti.
Raksti šodien: 0
Raksti vakar: 0
Raksti aizvakar: 0
Raksti pagājušomēnes: 0

Sludinājumi šodien: 0
Sludinājumi vakar: 0


A

 

@
***

 


Arhīvs | Administrācija | Lietošanas noteikumi | |
  
© 2006  tukums.info
 Visa informācija kas šeit publicēta ir publicētāja vai TUKUMS.info administrācijas īpašums.
Par publicētāja rakstīto tekstu vai foto materiālu TUKUMS.info atbildību nenes.
Izstrādāts un uzturēts SIA "DEMO.LV"